Vēstule tiesai

Ir 19. februāra rīts, 06.21, un es rakstu šo vēstuli tiesai ar domu, ka mana pārstāve - mamma - to nolasīs manā tiesā, kas notiks 9. martā. Šī vēstule ir publiska, esmu to publicējis arī savā blogā čau.com.

Pagājušā gada 29. oktobrī es aplikācijā TikTok publicēju video, kurā draudēju nogalināt, nošaut Aināru Šleseru. Šlesers to redzēja un uzrakstīja iesniegumu policijai, kā arī uztaisīja no tā sev kampaņu visos medijos.

Mans video, kurš publiski vairs nav pieejams, bija ar mērķi piesaistīt vairāk cilvēkus protestam pret izstāšanos no Stambulas konvencijas, kas notika tajā dienā. Man nekad nav bijis mērķis nevienu nozūmēt. Ja paskatās manus TikTok video, kas bijuši publicēti pirms tam, manis radītais saturs lielākoties sastāv no "prikoliem", un "prikols" bija arī draudi novākt Šleseru.

Mans ierocis, ar ko es draudēju "nogalināt", bija spēļu - tas šauj ar ūdeni pildītas bumbiņas. Ierocis joprojām atrodas ekspertīzē Valsts policijā. Es video ierakstīju bez kāda grandioza plāna, taču galvenā doma bija pievērst sabiedrības uzmanību uz to, ka opozīcija rosina izstāties no Stambulas konvencijas, par ko man šķita būtiski paust savu viedokli. Šlesers strādā Rīgas domē, protests un mana aizturēšana notika pie Saeimas.

Es tiku aizturēts un ievietots 7. debesīs. Kad izkļuvu no ieslodzījuma, tiku ievietots psihiatriskajā slimnīcā. Psihiatriskā slimnīca mani nepaturēja un izlaida pēc dienas, jo konsīlijs neredzēja iemeslu mani paturēt. Policijas izmeklētāja Evelīna Koroļova man noteica vairākus drošības līdzekļus - es nedrīkstēju pieminēt Šleseru sociālajos tīklos, man bija jāatrodas mājās no 23-6 un vēl trīs reizes nedēļā jābrauc atzīmēties policijas iecirknī.

Es īsā laikā psihiatriskajā slimnīcā nokļuvu atkal, ģimenes konflikta dēļ. Izvēlējos brīvprātīgi ārstēties stacionārā, un ārstēšanās laikā man tika veikta tiesu medicīniskā ekspertīze. Man bija 15 minūšu saruna ar eksperti Anitu Apsīti, pēc kuras šī eksperte mani pasludināja par "nepieskaitāmu" un "sabiedrībai bīstamu". Šī iemesla dēļ izmeklētāja Evelīna Koroļova aicināja tiesu grozīt manu drošības līdzekli uz ārstēšanu pret paša gribu psihiatriskajā slimnīcā, ko tiesa arī apmierināja.

Man nav bijusi iespēja iepazīties ar "ekspertes" slēdzienu, pat manam advokātam tas netika izsniegts pie lietas materiāliem, bet gan tikai tika ļauts ar to 15 minūtes iepazīties tiesas laikā. Ticiet vai nē, bet šis slēdziens ir kļūdains - es neesmu sabiedrībai bīstams, es nevienu neapdraudu un nevienam nedaru pāri.

Visa mana lieta ilustrē farsu, kurā policija tēlo, ka strādā un tiek smērēti papīri, lai es tiktu sodīts. Es tagad saprotu, ka dzīvojam policejiskā valstī, kurā par noziedzinieku var pataisīt ikvienu, kas izrāda nepatiku pret autoritāti vai autoritāru politiku. Ja pareizi sapratu no tiesas materiāliem, mana lieta aizņem 136 lapaspuses, kas ir vienkārši neticami zemē izšķiests laiks.

Policijas izmeklētāja nevienā brīdī nav mani pratinājusi, tā vietā uzreiz nosūtot uz slimnīcu. Pants, pēc kura mani apsūdz, ir 132. no Krimināllikuma:

(1) Par draudiem izdarīt slepkavību vai nodarīt smagu miesas bojājumu, ja ir bijis pamats baidīties, ka šie draudi var tikt izpildīti [..]

Ja policija būtu savu uzdevumu augstumos, es būtu ticis pratināts, tiktu noskaidrots, ka nav bijis pamata baidīties, ka es ar spēļu ieroci kādu nogalināšu un es pēc nobričkāšanas tiktu palaists vaļā un lieta - izbeigta. Tā vietā policija ir veltījusi neskaitāmas darba stundas, lai mani padarītu par jauno Haritonovu.

Policijas izmeklētāja Evelīna Koroļova ir iemesls, kāpēc tautas valodā policistus mēdz dēvēt par "mentiem". Tiesu medicīniskā eksperte Anita Apsīte ir pavirša ārsta protežē. Es neesmu pārkāpis nevienu likumu un, kaut arī draudi tika izteikti, nevienam nav bijis pamata baidīties, ka tie varētu tikt izpildīti. Man ir aizdomas, ka mana lieta tiek veidota kā paraugprāva, lai iestātos vēsinošs efekts citiem digitālā satura veidotājiem, kas atļaujas ierunāties pret iedomātu autoritāti. Ja reiz Šlesera kabatas policisti ir lietu noveduši līdz īstai tiesai, ir bail iedomāties kāda būs Latvija, ja LPV kādreiz tiks pie varas. Šlesers jau tagad draud Dailes teātrim, kas iestudē lugu par Rīkojumu Nr. 2.

Vēl vēlos pieminēt Māri Mežalu un viņa iesniegumu. Tas ir tapis par dziesmu, ko publicēju dienā, kad mani atveda uz Tvaika ielas piespiedu ārstēšanu. Es jau vairāk nekā 15 gadus veidoju mūziku, un dziesma "armn - šlesers ainārs", kura vēsta par to, ka es "nogalinu deputātus / pif-paf, tevis vairs nav" ir nekas vairāk, kā mans izteiksmes līdzeklis vārda brīvības lomas paplašināšanai. Mūziķi, reperi, bieži dziesmās apdzied lietas, kas nav notikušas, vai tā būtu pretinieku slepkavība vai dzimumakta veikšana ar klausītāja mammu, taču tas nav jāuztver burtiski. Man ir vēlme pastiept vārda brīvības robežas un tikt cauri sveikā, jo, kā jau minēju, pantu, pēc kura esmu apsūdzēts, es neesmu pārkāpis, jo nav bijis pamata baidīties, ka draudi var tikt izpildīti.

Ir tā, ka šobrīd prikola video dēļ jau kopš 13. janvāra atrodos psihiatriskajā slimnīcā, jo tiesa kā drošības līdzekli man nozīmēja piespiedu ārstēšanu. Prokurore neprasīšot cietumsodu, bet gan aicināšot pagarināt piespiedu ārstēšanu. Es tiesai un visai sabiedrībai saku, ka karalis ir kails, un esmu apsūdzēts nepamatoti. Iespējams, ka policija ir izpildījusi tiešu pasūtījumu no Šlesera, lai lietu novestu līdz tiesai, nevis tā tiku izbeigta noziedzīga nodarījuma trūkuma dēļ.

Ainārs Šlesers šajā lietā atzīts par cietušo. Interesanti, no kā viņš ir cietis? Nākamajos partiju reitingos pēc manis radītā skandāla viņa partija ieguva pirmo vietu. Viņš sacēla varenu ažiotāžu un izspēlēja to par labu sev, kā jau rūdīts blēdis. Ja Šleseram klāt netiek ne policija, ne KNAB, ne prokuratūra; ja viņam nav jānes atbildība par Rīdzenes sarunām, par varas dalīšanu, par korupciju un tirgošanos ar ietekmi - uz ko gan mēs varam cerēt kā sabiedrība un kāds liktenis gaidāms Latvijas valstij? Lumpeņi un vate ir gatavi balsot par LPV, neanalizējot un neizprotot politiskos procesus. Šleseru nevajag novākt, bet cietumā viņam būtu jāsēž gan. Tā vietā, brīvības atņemšana ir piemērota man.

Psihiatriskajā slimnīcā ir jauks personāls un man ir izveidojušās labas attiecības ar citiem pacientiem, bet tas nenozīmē, ka esmu gatavs šeit pavadīt atlikušo mūžu viena prikola dēļ. Es aicinu tiesu ieklausīties manā viedoklī un atbrīvot mani no piespiedu ārstēšanās stacionārā. Esmu gatavs ārstēties ambulatori pie savas psihiatres, jo dzīvot bez zālēm šādā valstī nav iespējams. Paldies.