Tiesas diena

Es nezinu, kā lai iesāk šo rakstu. Tāpēc iesākšu, kā parasti — čau! Mani sauc Armands Leimanis, 36 gadi, un man šodien 12.00 Abrenes ielā notiks tiesa, kur lems par drošības līdzekļa maiņu uz piespiedu ārstēšanu. Ja šobrīd rakstu no savām mājām, tad, iespējams, pēc šodienas, uz gadu vai pusgadu tikšu ieslodzīts Tvaika ielas sienās.

Kāpēc tā? Garš stāsts. Ļoti īsi — populisti vēlējās izstāties no Stambulas konvencijas. Notika protesti, viens, otrs, trešais. Es tiem neatradu laiku, līdz vienā dienā atradu. Ieliku tiktokā video, kurā draudēju "nogalināt" vienu muldozeru. Ierados pie Saeimas ar spēļu ieroci un mani aizturēja kādi 15 policisti.

Kaut kādā brīdī biju 7. debesīs. Tad izmeklētāja Evelīna Koroļova uzskatīja par vajadzīgu vest mani uz Tvaika ielu. Izsauktie mediķi neredzēja pamatu, taču aizveda tāpat. Tvaika ielā mani nepaturēja, izlaida pēc dienas. Man kā drošības līdzeklis tika piemērots:

1) Būt mājās no 23-6.

2) 3x nedēļā atzīmēties policijas iecirknī.

3) Neaiztikt voldemortu sociālajos tīklos un netuvoties viņam 50m tuvumā.

4) nepamest Latviju.

Joki mazi, taču vēršu uzmanību, ka man nekad nav bijis mērķis nevienu nozūmēt. Ar plastmasas pistolīti, kas "šauj" ūdens bumbiņas to izdarīt nav pārāk viegli. Taču policija, gods kam gods, drāž mani pēc pilnas programmas. Šogad slimnīcā esmu bijis, ja nemaldos, reizes četras, ne tikai muldozera, bet arī ģimenes konfliktu dēļ. Pēdējā reizē pie manis atnāca "eksperte", kas 15 minūtes ar mani runāja un tagad ir uzrakstījusi ziņojumu, ka esmu "nepieskaitāms" un "sabiedrībai bīstams" un mani vajag "izolēt".

Man ar šo "eksperta" slēdzienu nav bijusi iespēja iepazīties vai to pārsūdzēt. Kāds sakars. Man ir kaķis, pundurkāmis un papagailis, un viņi saka, ka es viņus neapdraudu, tikai pārāk reti samīļoju vai pabaroju.

Tagad izmeklētāja savā pašdarbībā, vai, klausot likuma burtam, ir aizgājusi tik tālu, ka aicina tiesu grozīt manu "drošības līdzekli", lai es gulētu slimnīcā, piespiedu kārtā. Tas jau vairs nav drošības līdzeklis — tas ir sods! Nevainīguma prezumpcija? Kā tad. Viņi neko nav pierādījuši, un nepierādīs, jo pants, pēc kura esmu apsūdzēts, paredz, ka aizdomās turamais patiešām bija spējīgs savus plānus realizēt. Atgādinu, ka mana puška bija rotaļu.

Tātad, pirms esmu notiesāts, mani grib novākt no strīpas. Grib likt slimnīcā, kārtējo reizi. Kur nozāļos, kur būšu ļoti "labvēlīgā" kontingentā un kur no manis tiks pasargāta visa Latvijas sabiedrība. Iepriekšējo drošības līdzekli pildīju uz goda, biju naktī mājās, par muldozeru nerunāju, kaut arī Satversmē ir 100. pants un vārda brīvība tomēr ir viena no demokrātijas pamatvērtībām, un pat gāju atskaitīties uz policijas iecirkni pie Viktorijas Cvetkovas. Viņa ir forša.

Es negribu domāt, ka šī ir policijas patvaļa. Visdrīzāk Evelīna Koraļova vienkārši ir spiesta tā rīkoties, saņemot "ekspertes" atzinumu par manu veselības stāvokli. Es dēļ šī visa sūda jau esmu zaudējis darbu, ieslīdzis parādos un riktīgi pieņēmies svarā. Tas galīgi nav forši.

Ir 10.19, savu bēdu esmu izklāstījis, spiežu publicēt. Ap 11 ar brāli advokātu un pārstāvi mammu braukšu uz Abrenes ielu un mēģināšu pacīnīties par savām tiesībām elpot svaigu gaisu. Es nezinu, kādas ir manas izredzes, iespējams, ka nekādas un man liks doties ārstēties jau uzreiz pēc tiesas, tāpēc patiesībā tagad būtu jākravā soma, nevis jāraksta raksts.

Bet raksts ir pabeigts, ķipa. Eju kravāt slimnīcas somu. Paldies.