Par ticību

Sākšu ar faktiem. Ir nedaudz pāri četriem naktī, 2025. gada 15. oktobris. Šis ir fakts, kas nav apstrīdams, cerams, nevienam, izņemot varbūt kādu, kas nepieņem laika konstruktu vai ko tamlīdzīgu.

Turpināšu ar savām domām, šoreiz par ticību, reliģiju un kristietību. Šis raksts būs kārtējais brīvais lidojums, kurā ļaušu saviem pirkstiem darboties, pavedienu meklējot rakstīšanas brīdī. Rakstīšana, tas vispār ir tāds maģisks process, es sēžu pie sava datora, klabinu taustiņus, redzu, kā ekrānā top vārdi un pēc publicēšanas tie tiks iemūžināti publiski un paliks redzami arī citiem. Šobrīd šos vārdus redzu tikai es.

Es neesmu īsti drošs, kā šo rakstu iesākt vai kā to strukturēt, tāpēc vienkārši mēģināšu domāt un pierakstīt savas domas, kā to daru visos rakstos. Tāda vienkārša lieta, kas sakārto prātu, iesaku rakstīt (un darīt to daudz) arī tev, lasītāj!

Tātad, varētu sākt ar to, kāpēc top šis raksts. Šī raksta mērķis ir mēģināt saprast savu nostāju par reliģiju, ticību, kristietību, ielikt to kādos rāmjos. Man tas ir aktuāli, jo pēdējā laikā manā draugu lokā ir parādījušies vairāki kristieši, cilvēki, ar kuriem es agrāk nekontaktētos kaut vai dēļ tā, ka mūsu uzskati par pasauli absolūti nav savietojami, jo es biju super-duper pielādēts ateists. Tagad esmu agnostiķis, bet savu redzējumu par pasauli atstāšu uz raksta beigām. Tas ir solījums ne tikai tev, lasītāj, bet atgādinājums arī man pašam, ka pēc reliģijas "apcelšanas" man vajag veltīt kādu rindkopu arī savai "ticībai".

Ticība un ticīgie

Mēs visi kaut kam ticam. Lielāka daļa cilvēku, izņemot tos, kas ar neapskaužamu regularitāti lieto kādas apreibinošās vielas, vai arī ļoti daudz studē filozofiju, tic, ka eksistē kāda "objektīvā" realitāte, tas ir, ka eksistē kaut kas ārpus tikai mūsu prāta, apziņas. Pat par šo šķietami vienkāršo novērojumu var strīdēties, un daudzi filozofi to arī ir darījuši, postulējot savas teorijas par reālismu, ideālismu, duālismu utt. Šie filozofijas termini ir lieliski un ir jauki, ja tos zini, taču es šo dienasgrāmatu vēlos rakstīt pēc iespējas pieejamākā, varbūt pat bērnišķīgā valodā, jo tā man ir vienkāršāk izteikties un mans "žanrs" ir "informatīvi izklaidējošs" (plus nedaudz kaitinošs, iespējams). Lai vai kā, es ticu, ka pastāv ārpasaule, un ka tā pastāv arī tad, ja es guļu vai aizveru acis (es saku nē solipsismam).

Jo tālāk, jo trakāk, jo es ticu vēl ļoti daudz kam. Es ticu kauzalitātei, ticu, ka zinātniskā metode ir viena no labākajam štellēm, kas vispār ir izdomāta, tas ir, ka mēs domājam, pārbaudām, veicam eksperimentus un kustinot prātus izgudrojam ko jaunu, vai izskaidrojam ko pastāvošu. Tai pat laikā, es nevaru paļauties tikai uz zinātni, jo pastāv arī tas, ko saukšu par "nezinātni". Nezinātne manā izpratnē ir viss tas, ko zinātne (pagaidām) nevar izskaidrot, taču kam ir liela jēga manā un citu cilvēku dzīvēs. Sakritības, nozīmīgi notikumi, pat balsis, ar kurām esmu runājis psihozē - tas viss mani vedina domāt, ka zinātne vēl ir lielu atklājumu priekšā par apziņu, psihi un Visuma uzbūvi. Bet, un šo ir svarīgi piebilst, tas viss vēl ir priekšā, un te sākas mana problēma ar to, ko sauktu par "aklu" ticību, jo kaut arī kādaprāt tā tam devusi "redzi" un tagad viņš vai viņa ar to var sprediķot apkārt pasaulei, aicinot savus līdzcilvēkus ticēt tam, kam tic šis mans iedomu pretinieks, es neticu, ka kādam uz pasaules jau ir rokā visas atbildes uz visiem svarīgajiem jautājumiem.

Varbūt arī kādam ir, bet viņam nav sava dienasgrāmata internetā, vai arī es to vēl neesmu atradis. Lai vai kā, manuprāt, šobrīd patiesai pasaules izpratnei vistuvākais cilvēks uz pasaules ir Geoff Dann. Es te ielikšu viņa bildīti, pirmajā dienasgrāmatas rakstā atradīsi saiti uz viņa grāmatu, kas mainīja manu dzīvi, bet negribu uzspiest tevi tagad to lasīt, jo vēlos, lai turpini lasīt manu rakstu, un principā, ja vien tev nav pietiekami daudz brīvā laika, grāmatu vari arī nelasīt, jo šajā dienasgrāmatā ar laiku pārstāstīšu Geoff Dann idejas un tā tālāk. Tātad, viņa bildīte:

Pēc šīs bildes ielikšanas es sapratu, ka šī dienasgrāmata primāri ir balstīta uz tekstu, un varbūt kāds no lasītājiem mani nepazīst un pat nezina, kā izskatos, tāpēc ielikšu arī savu bildīti. Šī ir baigā atkāpe no tā, par ko vēlējos rakstīt, bet nu te būs mans ģīmis.

Okei, tagad šis blogs ir arī vizuāls, varbūt kādreiz tas taps pat audiovizuāls. Bet nu esmu aizpeldējis ļoti tālu no tā, kāpēc vispār sāku rakstīt, tāpēc vajag jaunu virsrakstu, lai turpinātu domu.

Kristietība un kristieši

Kā jau minēju, viens no iemesliem, kāpēc top šis raksts, ir fakts, ka manā draugu lokā parādījušies vairāki kristieši. Labi, gaiši, jauki cilvēki, kas, viņuprāt, zina to, kā pasaule iekārtota, būvēta un visu pārējo, jo tā ir tāda, kā rakstīts Bībelē, ko esot diktējis pats Dievs un tā tālāk.

Tas, ka viņiem šķiet, ka viņi visu jau zina, ka atbildes jau ir sarakstītas divtūkstoš gadus vecā grāmatā ir tas, kas mani dara bažīgu. Jēzus, ja viņš bija vēsturisks cilvēks un patiešām pastāvēja, kāds visdrīzāk viņš arī bija, viennozīmīgi bija superīgs cilvēks. Baroja neēdušos, grieza otru vaigu, atdeva savu dzīvību, lai dzēstu mūsu grēkus - nu, principā rīkojās kā tāds jēzuliņš. Ļoti forši, vairāk tādu cilvēku uz pasaules! Ja tu tici Jēzum un vēlies viņam sekot, arī forši, galīgi nav tas sliktākais piemērs, bet lūdzu, tad tiešām, tiešām centies dzīvot maksimāli tuvu tam, kā to darīja viņš. Nedzenies pēc naudas, bagātie tāpat paradīzē netikšot. Velti laiku tuvajiem, ģimenei, esi lēnprātīgs, neesi agresīvs, pagriez otru vaigu. Nerīkojies "slikti" (vārds pēdiņās, jo tas ir baigi pielādēts, un es tagad nevēlos sākt risināt morāles, ētikas jautājumus par to, kas ir labi vai slikti). Tie kristieši, ko pazīstu, diemžēl mani galīgi nemudina man atmest savu spriestspēju un domāšanu, lai nodototos kristietībai. Jūsu grāmatā, Bībelē, ir daudz kā laba, bet, būsim godīgi, arī pilnīgs sviests. Vecā derība ir kaut kāds šausmu stāsts. Jūsu grāmata vienā vietā saka pagriezt otru vaigu, citā - zobs pret zobu, acs pret aci. Un tad citās vietās ir vienkārši dranķīga literatūra, kur uzskaitīts kas un kam piedzima. TL;DR.

Pavisam nesen es biju vienā kristiešu pasākumā, kurā kaut kāds ārzemju sprediķotājs, laikam Nātans, sludināja Dieva vārdu. Auditorija pavilkās, ieklausījās, bieži teica "āmen". Un tad vienā brīdī šis Nātans saka, lai cilvēki nāk uz skatuves, uzliek tiem roku uz galvas, bļauj, lai cilvēks top dziedināts vai ko tamlīdzīgu un šie cilvēki krīt uz zemes. Viens mācītājs krita ļoti teatrāli, riktīgi vicinot rociņas. Šis skats mani nedaudz uzjautrināja, bet kopumā viss vakars mani ļoti saskumdināja. Neviens, absolūti neviens no cilvēkiem, kas tur krita gar zemi, netika izdziedināts no savas klibošanas, sirds aritmijas vai jelkā cita. Pasaule tā vienkārši nestrādā.

Paldies, ja par mani aizlūdz, paldies, ja par mani piedomā, paldies, ka esi man blakus, bet lūdzu, nemēģini mani pievērst savai ticībai. Es pie tā, kam ticu, nonākšu pats, man ir vēl ceļš ejams. Tev nav atbildes uz patiesību, bet ja tev šķiet savādāk un tu tiešām, tiešām zini, ka šīs atbildes tev ir, lūdzu, piereģistrējies šajā lapā un atstāj komentāru, es priecāšos iesaistīties diskusijā. Te būs forma, kurā vari reģistrēties, lai komentētu, tev ir tikai jāievada savs e-pasts.

Atgriežoties pie ticības

Es kaut kad raksta sākumā apsolīju, ka pastāstīšu par to, kam ticu es. Tajā Geoff Dann grāmatā viņš raksta, ka reiz savā dzīvē esot sarakstījis pats savus baušļus, tādējādi radot savu personīgo "reliģiju". Viņa baušļi bija sekojoši, oriģinālvalodā:

1) Seek and defend the truth. Try to understand what is really going on in the world, and defend what you believe to be the truth from attempts to hide, distort or deny it.      

2) Speak truthfully. Don’t intentionally mislead people.      

3) Never lie to yourself. Those are the worst sort of lies.

Es netulkošu viņa baušļus, to var izdarīt pārlūkprogrammā, uzspiežot labo taustiņu un atrodot tulkošanas iespēju. Protams, ka lielākā daļa manas auditorijas noteikti zina angļu valodu un ļoti labi saprata, kas ir uzrakstīts, es vienkārši nevēlos nodarboties ar tulkošanu - darbu, ko lieliski paveic datoriņi.

Bet, lai vai kā, es šobrīd vēlos izdomāt un uzrakstīt arī savus "baušļus", izveidot savu personīgo "reliģiju", iekalt vārdos to, kam tiešām ticu un kas (visdrīzāk) nemainīsies un kalpos man par pamatu pamatu, līdz vien dzīvošu.

Mani baušļi

1. Izzini un aizstāvi patiesību. Centies saprast to, kas notiek pasaulē, un aizstāvi to, ko uzskati par patiesību no mēģinājumiem to slēpt, grozīt vai noliegt.
2. Runā patiesi. Nemaldini citus cilvēkus apzināti.
3. Nekad nemelo sev. Tie ir sliktākie no meliem.

Redz, es nonācu pretrunās pats ar sevi. Es pāris rindkopas augstāk teicu, ka netulkošu Geoff Dann baušļus, bet tad tos tomēr pārtulkoju, jo atzinu tos par tādiem, kas der arī man. Bet es vēlos iet nedaudz tālāk, pielikt vēl pāris lietas, kas man ir būtiskas. Tad nu turpinu.

4. Dzīvo pēc iespējas skaidru un apzinātu dzīvi. Atturies no narkotikām, alkohola un citām baudvielām, kas sagroza tavu apziņu un realitāti.

Man ir ļoti svarīgi pielikt šo ceturto punktu, tīri tāpēc, ka, manuprāt, narkotiku, konkrēti marihuānas lietošana, bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mana dzīve ir bijusi tik trauksmaina un viļņaina, tas ir galvenais iemesls, kāpēc man ir diagnosticēti bipolārie traucējumi un kāpēc man ir bijušas lielas grūtības. No otras puses, narkotiku lietošana un tās pašas mānijas un psihozes man ir "pavērušas prātiņu", ļaujot sajust un redzēt pasauli nedaudz plašāk, un kaut šie redzējumi visdrīzāk ir bijuši maldinoši, man ir bijušas neticamas, maģiskas, ārpasaulīgas pieredzes, par ko esmu pateicīgs.

Citiem "kosmonautiem" narkotiku, sevišķi LSD, DMT vai kā tamlīdzīga lietošana, ko pats neesmu mēģinājis, tikai lasījis par to, "atver" pasauli vēl jo vairāk, viņi "savienojas" ar Visumu, redz "apslēpto kodu" un tā tālāk. Rakstot šos vārdus, es sāku sev kost pirkstos un domāt, vai, dzīvojot saskaņā ar ceturto bausli, es sevi nepakļaušu super garlaicīgai dzīvei, un ka varbūt kāds ceļojums ar sēnēm vai haluciogēnajām narkotikām man pavērtu prātu vēl "plašāk", taču nē, es tomēr vēlos iet pret skaidu un dzīvot dzīvi tādu, kā tā bija "paredzēta", nemēģinot no tās izkļūt ar kaut kādām vieliņām.

Viens no iemesliem, kāpēc vēlos šādu, ne "kosmonauta" dzīvi ir mans tētis, kurš nelieto, nedzer, kuram nav šāda veida netikumu. Šobrīd tētis cīnās ar demenci, un man ir žēl, ka ar visu veselīgo dzīvesveidu šī slimība ir viņu piemeklējusi, taču es vēlos iet sava tēva pēdās vismaz tiktāl, ka nesagandēju savu dzīvi meklējot īslaicīgu baudu, prieku vai izraušanos. Manā ģimenē vielu lietošana nav cieņā un es principā esmu vienīgais, kas no tā aizklīda. Tagad vēlos atgriezties realitātē un arvien tuvināties patiesībai, un es nedomāju, ka patiesību atradīšu kāsītī vai markās. Bet es arī nenosodīšu tos, kas to dara, jo jūsu pieredzējumi un stāsti ir super aizraujošs saturs, es vēlos dzirdēt un lasīt par to, kā kāds "izkāpa no Matriksa", kā kāds cits "saprata, ka viss Visums elpo vienā elpā" un tā tālāk, un ja šādas pieredzes cilvēki gūst no baudvielu lietošanas, uz priekšu. Bet es - es atturēšos. Okei, tālāk piektais bauslis.

5. Esi pazemīgs. Esi pateicīgs par to, kas tev ir dots un nekad nekļūsti lepns.

Lepnība, laikam, neiešu tagad pārbaudīt, ir viens no "nāves grēkiem". Priekš manis lepnība izpaužas kā nevēlēšanās veltīt laiku apkārtējiem cilvēkiem, jo viņi ir "zem mana statusa" vai "nav mana laika vērti". Okei, es arī esmu tikai cilvēks un noteikti nevarētu veltīt laiku ikkatram, kas vēlētos uzturēt sarunu, ja būtu superpopulārs. Eminemam bija dziesma par šo tēmu, "Stan". Bet kāpēc es gribu pierakstīt pazemību kā bausli un teikt, lai nekad nekļūstu lepns, ir vienkāršs, un reizē ļoti sarežģīts.

Es savas dzīves laikā esmu bijis "zirgā" bieži, man ir bijuši periodi, kad ir ļoti daudz naudas, daudz draugu, tiek lieliski pavadīts laiks, vai nu produktīvi strādājot, vai vienkārši baudot dzīvi, kam ir sekojuši vēl milzīgāki kritieni, stacionēšanās slimnīcā, kur esmu bijis badā un aizkustināts par to, ka palātas biedrs atdot rupjmaizes gabaliņu, lai es būtu paēdis. Paldies dievam, ka šāda pieredze nav bijusi visiem, es savas pirmās depresijas laikā spēju aizmigt tikai tāpēc, ka biju iedzēris un varēju lasīt un sapņot par veidiem, kā darīt sev galu, kā priekšlaicīgi izbeigt šo dzīvi. Tas bija ļoti drūms laiks, un mani bipolārie traucējumi, lēkāšana starp mānijām un depresijām, ar mani kopā ir bijusi teju visu dzīvi, kopš pirmās epizodes.

Lielākajai daļai cilvēku, vismaz man tā šķiet, vai es naivi gribu cerēt, dzīves trajektorija ir daudz maz uz augšu vērsta - labāka izglītība, labāks darbs, kuplāka ģimene un tā tālāk, bez lieliem kritieniem uz leju. Tas noteikti ir labi, un šiem cilvēkiem ir ļoti paveicies. Bet man, kas ir strādājis super labi apmaksātu darbu, ko var darīt no mājām un kas kaulus nelauž, dzīvojis dikti priecīgi, un tad, savu kļūdaino lēmumu vai vienkārši smadzeņu ķīmijas dēļ attapies Tvaika ielā 2, tiekot špricēts trīs reizes dienā un izkūstot svētlaimē par benčiku, ko kāds atstājis uzpīpēt, pazemība ir ļoti svarīga. Es nekad nevaru zināt, kad atkal kritīšu, vai kurš būs tas, kas man pados roku un izglābs no metaforiskas slīkšanas. Es vēlos būt maksimāli labs, atvērts un pazemīgs pret ikvienu, kas man ir apkārt. Ja tev ir mani kontakti, un tu vēlies ar mani parunāt, es vēlos uzklausīt un atbildēt. Ja es to nedaru, iespējams, ka tajā brīdī man ir kādi citi darbi vai pienākumi, bet principā, ja vien nenāc mani nozūmēt, es esmu gatavs runāt.

Lapas apakšā atradīsi manu X (tviteri), ko baigi nelietoju, jo neesmu sajūsmā par tajā atrodamo saturu un vietnes vadītāju, atradīsi manu Facebook un Instagram. Vari rakstīt jebkurā no šīm platformām un es centīšos atrast laiku un atbildēt. Vari arī rakstīt garākas vēstules uz armands@gmail.com, ja tev ir ko teikt, un ja nevēlies man kaut ko pārdot, es tikai priecāšos.

Šajā rakstā šobrīd ir vairāk nekā 3000 vārdi, tas ir uz pusi garāks nekā raksti, kas bijuši līdz šim, un šoreiz es to laikam pat nepārlasīšu pirms publicēšanas, bet man tāpat nav sajūta, ka būtu pateicis visu, ko vēlējos teikt. Kad savās domās "rakstīju" šo rakstu, tajā biju iecerējis apmēram šādu saturu:

"Kristietis X, piemērs Nr. 1. Nevelta laiku ģimenei, mēdz būt agresīvs, neieredz viendzimuma pārus un kalpo tikai naudai, tai pat laikā sludina dieva vārdu un iztēlojas esam labāks cilvēks, nekā patiesībā ir. Kristietis Y, piemērs Nr. 2. Raksta, dzejo un sludina Dievu, tai pat laikā lieto alkoholu, narkotikas, strīdas ar ģimeni un galīgi nedzīvo pēc tā, kā vairums saprastu kristietību. Būūū."

Kaut arī šo paragrāfu tagad ieliku, un kaut arī X un Y ir īsti cilvēki, kas ir manā dzīvē, es nevēlos personiski jums uzbrukt vai nosodīt. Es vēlos pateikt to, ka Bībele un kristietība nav priekš manis. Varat nemēģināt mani pārliecināt ar vārdiem vai Bībeles pantiem, cerot, ka uzvedināsiet mani savai ticībai. Nē, man vajag ko vairāk, man, kā jau savā pirmajā bauslī minēju, ir mērķis izzināt un aizstāvēt patiesību, un kristietība manā izpratnē nu galīgi nav ar šo mērķi saskaņā.

Bet nu paldies, ja aizlūdzat un piedomājat par mani. Tas ir jauki. Āmen! Un tagad es atkal nerīkošos, kā biju solījis pāris rindkopas augstāk, un pārlasīšu visu uzrakstīto, lai būtu pēc iespējas mazāk neveiklu teikumu un kļūdu, jo es cienu tavu laiku un ļoti novērtēju, ka lasi, no sirds. Nupat esmu visu pārlasījis, palabojis dažas neveiklības un esmu gatavs šo rakstu publicēt, kā arī ielikt saiti uz to savā Instagram stāstiņā. Ir 5:51, es sāku rakstīt 4:19. Tu tiki galā ar 3456 vārdiem, paldies par to.

Čau!