Čau, sveiki, labdien.
Uz neko daudz neceriet, šis ir pirmais raksts.
Mani sauc Armands, man ir 36 gadi un es dzīvoju Latvijā.
Es nezinu, kā lai iesāk, nezināšu arī kā pabeigt, bet, ja dosiet man iespēju un turpināsiet lasīt, es ceru uz kādu brīdi notvert jūsu uzmanību ar gariem teksta blāķiem šajā interneta dienasgrāmatā, kurai nepiemīt nekas unikāls, kā vien tas, ka tai ir autors (cilvēks) un to neraksta mākslīgais intelekts.
Mans mērķis ir vienkāršs - ar gariem penteriem izglābt visu pasauli.
Tā, grūtākajai daļai, uzmanības notveršanai, šķiet, esam tikuši cauri, un varam ķerties klāt pie tālākā. Par savu mērķi es daļēji jokoju, bet lielākoties tas ir patiess. Naivs, utopisks, murgains, neiespējams un tā tālāk, un tā joprojām, bet man prāts ļāva izvēlēties mērķi un tad nu es izvēlējos tādu, kā rakstīts augstāk.
Es nezinu, vai man censties būt asprātīgam, vai vairāk izklaidējošam, bet es gribu nedaudz pasūdzēties par to, kas man nepatīk un kāpēc es nolēmu sākt rakstīt dienasgrāmatu 2025. gada 13. oktobrī, laikā, kad liela daļa cilvēku tīksmīnās par mākslīgā intelekta veidotu sūdsaturu, atvainojos, būs arī tādi vārdi, un tiem nav spēka vai vēlmes lasīt vai uztvert garāku tekstu. Šis nav TikToks, kura video var pārskriet pāri 0.01s laikā, šis nav Instagrams, kur plātīties ar savu daiļo dzīvi, šis nav Feisbuks, kur dalīties ar sašutuma pilniem ierakstiem. Šis ir Čau!, šī ir mana dienasgrāmata, mans kauns un mans gods. Šī būs miskaste manam prātam, šī būs vieta, kurā es būšu atklāts un patiess, neuztraucoties par to, ko algoritms padomās. Un reizē šī būs piemiņas vieta manam milzīgajam ego, kuram šķiet, ka kādu šis saturs interesēs un kāds vēl turpinās lasīt pēc iepazīšanās ar manu burvīgo, augstākminēto mērķi.
Bet man daudz kas besī. Man besī, ka man ir grūti tikt galā ar saviem prāta gļukiem, ka daudz guļu, jo man šobrīd ir pazemināts garastāvoklis un es netieku galā ar lietām, kas citiem būtu vienkāršas. Tāpat man besī tas, kas es šonakt neesmu gulējis, jo pabeidzu lasīt labāko grāmatu, ko esmu lasījis mūžā, un ka tā piešķīra manai dzīvei jēgu un atgrieza stāvoklī, kurā neesmu katatonisks. Es negribu izmantot sarežģītus vārdus, es pavisam noteikti negribu meklēt vārdus vārdnīcās, vai likt zemsvītras atsauces un apelēt pie autoritātes, kad postulēšu kādus argumentus par ekocivilizāciju. Es pat negribu turpināt šo rakstu un vienkārši vēlos spiest "publicēt", jo nekam jau nav dižas jēgas. Bet šķiet, ka man ir spēka vēl pāris teikumiem.
Es neesmu gulējis, jo naktī lasīju grāmatu, pieceļoties izdarīju tehniskās lietas šīs dienasgrāmatas izveidei (man besī vārds "blogs") un tad pāris stundas pavadīju gultā vienkārši domājot, par ko es gribētu rakstīt. Vienā brīdī mani pārņēma asaras, jo, kaut arī mana dzīve ne vienmēr ir bijusi rožu klāta, tā man ir iemācījusi kas ir pazemība un kas ir pateicība. Un es nevēlos palikt dzīvei parādā, tāpēc es centīšos ne tikai rakstīt dusmīgus rakstus par to, kas man besī, kā tas smadzeņpuves saturs, ko es līdz šim reliģiozi patērēju, lai nosistu laiku, bet arī par to, kas mani iedvesmo un no sirds iepriecina.
Vajag vairāk visrakstus
Es sapratu, ka jau diezgan ilgi rakstu vairāk vai mazāk vienā blāķī un manām acīm tas kļūst nogurdinoši. Es centīšos laboties un turpmāk kaut kā jēdzīgāk atdalīt tekstu.
Mani raksti nav un nebūs akadēmiskā literatūra, jo es neesmu tik gudrs, lai rakstītu tik smalki. Mans teksts nebūs radīts ar mākslīgo intelektu, jo, kaut arī tas ir ellīgi gudrs, tas atņemtu visu to sulīgumu, ko tekstā var ielikt tikai mani pirksti, klausot manam prātam.
Šis principā nav ļoti vērtīgs saturs, bet liels paldies, ja lasi. Un vislielākais paldies ir interneta robotiņiem, meklētājprogrammām un tīmekļa pārķemmētājiem, kas šo saturu indeksēs un atstās interneta arhīvā uz mūžību, vai vismaz laiku, kamēr pastāvēs internets, tīmeklis, datori, jo - kas zina, varbūt pasaulē notiks kas slikts, kāda katastrofa, vai varbūt cilvēce neizdzīvos, bet pēc daudztūkstoš gadiem kādi citplanētiešu arheologi atradīs cieto disku, kas saturēs arī šo rakstu un kā Vojniča, vai kā nu to raksta, manuskriptus atkodēs un sapratīs, ka šis saturs, lai arī garš, un, šķietami, literāli pareizā valodā rakstīts, nav cilvēci glābjošs, un līdz ar to nav sasniedzis savu mērķi, jo cilvēces vairs nav.
Es nezinu, kāpēc turpinu rakstīt, es pat teiktu, ka man paliek kauns - un, iespējams, mani tuvākie cilvēki, šo lasot jau izjūt sveškaunu, bet, hear me out (jā, būs arī anglicismi, taču saturs galvenokārt būs manā dzimtajā valodā, kas principā nav problēma, jo datori tāpat visu prot tulkot uz jebkuru valodu), šis ir pirmais raksts. Un šis raksts atklāj kādu manu esības šķautni, piemēram to, ka man ļoti, ļoti patīk rakstīt, vai manu attieksmi pašam pret sevi, paškritiku vai tās trūkumu.
Lai vai kā, dzīve ir skaista, un dzīve ir šausmīga. Bet es apsolu, ka nākamie dienasgrāmatas raksti būs ar kādu lielāku jēgu un pienesumu, un, varbūt, es kādreiz uzrakstīšu ko tādu, kas kādam liks mainīt domas, uz labo pusi. Bet ja ne, es diži nepārdzīvošu, man ir garīga rakstura traucējumi un šo var uzskatīt par vienkāršu šīzīša ateju.
Bet, es negribu nobeigt uz bēdīgas nots. Es gribu ielikt saiti uz grāmatu, kas man deva cerību un atgrieza vēlmi piedalīties dzīvē. Nē, tā nav Bībele.
Tā ir viena sasodīti gudra un iedvesmojoša brita grāmata par to, kādai vajadzētu būt nākotnes civilizācijai. Tā apvieno zinātni ar nezinātni un viens no šīs dienasgrāmatas mērķiem būs šo darbu izķidāt un nest tautās, jo, burtiski, tā mani pamodināja no dogmatiskā snauda. Es to izlasīju divās naktīs, ar dažu dienu pauzi, un nezinu, vai vispār jelkad vēl spēšu aizmigt. Joks, mammu un psihiatr, joks. Es zinu savus bipolāros traucējumus diezgan labi un man šobrīd nav mānijas fāze, pat ne pacilāts garastāvoklis, tāpēc Tvaika ielā vēl likt nevajag.
Tad nu tā, mērķis pieminēts, dusmiņas izlādētas, grāmata atzīmēta un es ar savu pirmo ierakstu savā jaunajā, spīdīgajā interneta dienasgrāmatā jūtos diezgan apmierināts. Un kas ir vēl labāk, es pat esmu tik drošs par tā panākumiem, ka publicēšu to nepārlasot un nesalabojot, iespējams, pieļautās drukas vai interpunkcijas kļūdas, tā vietā steidzami nosūtot šo ne pārāk aizraujošo saturu saviem tuvākajiem draugiem, ļaujot, lai viņi to ķidā.
[Redaktora, arī raksta autora, piezīme: es pirms sūtīšanas tomēr pārlasīju un atradu kļūdas, kuras man bija kauns atstāt. Ja palikušas vēl kādas kļūdas, tad es vienkārši nebiju savu uzdevumu augstumos.]
Un, nobeigumā, man tiešām viss ir daudz maz labi ar mentālo stāvokli. Es neesmu mākoņos, neesmu pazemē, neesmu lietojis apreibinošās vielas un uztraukumam nav pamata. Šie vārdi ir mani, un, es ceru, ka tie veido kādu loģisku struktūru, jo es atceros vienu patiesu stāstu par čali, kas salietojās kaut kādas narkotiskās vielas, pieredzēja nereālākās lietas un, sev šķietami, tās visas pierakstīja, taču kad beidzās narkotiku efekts, uz lapiņas bija rakstīts vien "viss ož pēc benzīna" vai kas tamlīdzīgs. Es ceru nebūt tas čalis, kurš uzraksta tādu pātaru un beigās izrādās, ka vārdi vispār neveido nekādu loģisku struktūru, bet ir savirpināti kā kaut kas, kas virpinās. Okei, man zūd spēja veidot teikumu, tāpēc šeit tiešām droši vien būtu jābeidz. Kafkam vai kaut kādam citam autoram esot bijusi kaut kāda grāmata, kura esot rakstīta kā apziņas plūdi, pierakstot katru domu, kas iešaujas prātā, un šis ir kas līdzīgs.
Ja izlasīji visu, liels paldies. Šis bija mans pirmais raksts un te tas beidzas. Tu tiki galā ar 1663 vārdiem, apsveicu! P.S. es aizmirsu par tiem virsrakstiem. 1673 vārdi!
Čau!
Comments