5 iemesli, kāpēc lasīt šo dienasgrāmatu. Tie tevi pārsteigs!

Nožēlojams, kaitinošs virsraksts, ček. Bet tas ir sarkasms, ironija, paņirgāšanās par klikšķu vākšanu un vēlmi piesaistīt uzmanību ar lētiem trikiem. Tagad, kad esmu sevi attaisnojis, varu turpināt. Šis ir jau trešais raksts šodien, un turpinot šādā tempā, man izdosies radīt vairāk satura nekā Ļeņinam, kurš laikam arī mīlēja drukāt, nezinu, neesmu lasījis un baigi neinteresē, bet mamma teica, ka viņai skolas laikā lika lasīt kopotos rakstus un esot bijis apgrūtinoši to darīt.

1) Es izplūstu liekās detaļās un rakstu gari, arī stils var būt kaitinošs

Katram ir sava balss, savs izteiksmes veids. Dažus tekstus lasīt ir aizraujoši, citi ir super garlaicīgi. Es rakstu to, kas ienāk prātā, daudz nedomājot par sekām vai izpatikšanu Veidemanei vai Langai. Šī dienasgrāmata atbrīvo mani no ierobežojumiem, ko uzliek saturs, kas tiek rakstīts sociālajos tīklos. Es varu rakstīt gari, aizplūst no idejas, atkal noķert to un brīvi rotaļāties ar valodu un vārdiem. Bet mans mērķis nav izklaidēt, kā cirka klaunam, likt pasmieties. Forši, ja kāds jociņš trāpīsies, bet primāri es vēlos rakstīt par lietām, kas ir svarīgas, kam ir kāda jēga.

Rakstnieki atrod savu literāro balsi ar laiku, es nezinu, kāpēc rakstu šādas banalitātes, kā visgudrais zinātājs par visu, bet principā esmu iesaistījies cīņā par lasītāja, tas ir, tavas, uzmanības tveršanu. Pēdējo grāmatu dzīvē es pabeidzu lasīt šorīt no rīta, taču pirms tam garo saturu patērēju reti, cik nu vien palasot ziņas. Bet vai uzmanība vispār ir vērtīga, vai to var monetizēt, kā pelnīt naudiņu, rakstot burtiņus, jautās garāmgājējs? Es nezinu un man šobrīd tas nerūp.

2) Šī dienasgrāmta ir kaut kas nebijis!

Pēc definīcijas, nav melots. Dienasgrāmatai ir savs domēnvārds, kas to padara teju nepieejamu ārzemju auditorijai, kurai nav viegli atrast "č" burtiņu, un to raksta cilvēks laikmetā, kad lielu daļu interneta saturu rada mākslīgais intelekts. Kaut kādi stulbi MI rakstiņi, ar mērķi "optimizēt SEO", "būstot engagement", "palielināt reach" u.tml. piesārņo internetu un nākotnē padarīs to vēl mazāk aizraujošu. Bet toties labi kotēsies meklētājprogrammās un tev kaut ko pārdos, jo citādi daudziem reklāmas industrijā vispār nebūtu darba un naudiņas. Mana galvenā doma ir tāda, ka manis radītais saturs, lai arī šobrīd tā var nelikties, būs cilvēcīgs, vai cilvēcisks, īsti nezinu, kā ir pareizi. Es pierakstīšu savas domas, meklējot ceļu uz patiesību un taisnību - mani mērķi ir cēli, kā jau katram naivam, utopiskam pusmūža sapņotājam ar nepabeigtu filozofijas izglītību. Bet šo saturu tiešām nerada lielais valodu modelis, to rakstu es, cilvēks Armands.

3) Es vēlos tavu uzmanību, bet ne pārāk daudz

Ir forši, ja tu lasi, ir vēl foršāk, ja kaut kas aizķeras vai patīk, bet dieva dēļ, manī nav nekādas vēlmes kļūt par rakstīšanas Porziņģi vai Di Kaprio, kuriem dzīve paiet starmešu gaismā. Manī nav kāres kļūt atpazīstamam ar saviem vulgārajiem, brīžiem absolūti bezmērķīgajiem tekstiem un tapt atpazītam uz ielas, kur mani kvēlākie fani lūgtu sarakstīt kādu pātaru. Mani absolūti apmierina maza auditorija, it īpaši šobrīd, kad pats vēl nevaru ar baigo prieku un lepnumu promotēt savus gara darbus, jo, kaut arī savā galvā esmu izrisinājis daudz lietas, par kurām vēlos rakstīt, un kuras varētu būt noderīgas, realitātē šeit vēl nav pārāk vērtīga satura, un, iespējams, tāda patiesi vērtīga, dzīvi mainoša satura arī nebūs, un es tā arī nekad nenokļūšu līdz lietām, kas man ir svarīgas, jo, piemēram, rīt mani nobrauks kāds dzērājšoferis.

Bet tas, ko vēlos pateikt, ja šo lasi, ir paldies. Paldies, ka acīmredzot esi viens no maniem tuvākajiem cilvēkiem, kas velta laiku, lai lasītu šo, nu jau kādu astoņsimto vārdu.

4) Man ir kaut kādi slēpti nolūki un viltīgi mērķi

Ne gluži. Es vēlos būt godīgs un atklāts, un primāri šī dienasgrāmata ir veltīta man pašam, jo es vēlos būt spējīgs sakārtot savas domas, un izliekot tās rakstiskā veidā, tas kārto arī manu prātu. Es, droši vien arī tu un citi, domājam valodiski, es jau nezinu, nevaru ielīst citu galvās, bet kad es ar kādu tā kārtīgi izrunājos, vai kārtīgi izspiežu sevi rakstot, tas rada atvieglojumu. Te būs viena lieliska ideja - uzraksti kādam sev svarīgam cilvēkam e-pastu, tas pat var būt ļoti garš. Kādam, ar ko vēlies parunāt, vai esi zaudējis kontaktu, varbūt pat man, rakstot uz armands@gmail.com. Es e-pastā visbiežāk saņemu rēķinus, mēstules un saturu, kas mani neinteresē, taču ja tajā iekristu vēstule no kāda cilvēka, varbūt sena drauga, vai paziņas, es justos ļoti iepriecināts. Domāju, ka neesmu tāds vienīgais.

Runājot par e-pastiem un vēstulēm, ja vēlies sekot manam saturam, bet nevēlies katru dienu atjaunināt čau.com un pārbaudīt, vai nav tapis kas jauns, aicinu piereģistrēties jaunumu saņemšanai. Šis saturs ir un paliks bezmaksas, es pat nepaturu nekādas autortiesības, lai jau tas mākslīgais intelekts mācās, kā vajag smuki rakstīt (hihi), taču manī nav vēlmes šo dienasgrāmatu uzmācīgi bāzt sejā sociālajos tīklos, piesārņojot internetu ar kārtējo "hei hei hei, laiks pievērsties man!!!".

Te būs forma, kurā vari ievadīt savu e-pastu. Reklāmas, mēstules un drazu nesūtīšu, un citiem tavu e-pastu neteikšu, un arī pārāk bieži nerakstīšu.

5) Es tevi vēlos pārliecināt par to, ka man ir taisnība

Kaut arī es vēlētos cēli teikt, ka rakstu tikai sevis labad, tā jau gluži nav. Ja es to darītu tikai sev, man pietiktu izrunāties pašam ar sevi savās domās vien, bet esmu izvēlējies rakstīt publisku dienasgrāmatu. Kāpēc? Jo manī mīt vēlme izzināt pasauli un par savu pieredzi pastāstīt arī tev, lai cik naivi vai pastulbi tas neizklausītos. Esmu neticami priviliģētā pozīcijā, mana dzīve mani ir ne tikai klupinājusi, bet man ir tikušas dotas arī ļoti daudzas iespējas un esmu saticis ne tikai sliktus, bet arī fantastiskus un gudrus cilvēkus. Un tos cilvēkus, kas nav sliktie, vieno kāre pēc labākas, pēc iespējas patiesākas pasaules izpratnes.

Es vēl nesen centos sevi apmānīt un iegalvot, ka varu akli ticēt dievam, varbūt par kristiešu, bet tomēr ne, es nevaru pats sevi tikt viegli aptīt ap pirkstu. Manī mīt zinātniskais skeptiķis, bet ne absolūts, jo ticu arī kādai mistikai. Es ticu, ka ir zinātne un ir nezinātne, ka ir kāda ārējā pasaule, ko mēs varam un ko mums vajag izzināt, un ka šos abus ceļus, arī nezinātnisko, var kādā veidā savienot, lai gūtu pilnāku bildi. Šīs dienasgrāmatas pirmajā rakstā es minēju grāmatu par ekocivilizāciju, kas manai dzīvei radīja jēgu, un tā patiešām ir, pat ne tik ļoti ekoloģijas un klimata rūpju dēļ, kā filozofiskā ietvara, ko sniedz grāmatas autors, dēļ. Man šķiet, ka es sāku izteikties diezgan neveikli, vismaz man pašam nepatika iepriekšējā teikuma struktūra, bet es nevēlos to pārrakstīt un vispār ir jau gandrīz viens naktī un es šobrīd vēlos darīt ko citu, visdrīzāk atgulties, nekā turpināt rakstīt.

Tāpēc paldies, ka tiki galā ar šiem 1524 vārdiem.

Čau!