Kamēr esmu slimnīcā un atpūšos no dzīves, nolēmu šeit ielikt savu 2009. gada referātu no filozofijas studiju laikiem.

Ievads

Aktualitāte

Pēdējo trīs mēnešu laikā to Interneta daļu, ko apskatu es, pārpildījušas ziņas un raksti par dzīvnieku izmantošanu eksperimentos. Šķiet, ka līdz pat nesenam brīdim ar šo jautājumu nodarbojās tikai dzīvnieku tiesību aizstāvji un filozofi. Atliek cerēt, ka šoreiz tēmas aktualizēšana novedīs pie kāda risinājuma, kas nebūs īslaicīgs.

Droši vien, ka vajadzētu apskatīt tēmas aktualitāti Latvijā, bet man nebūtu ne jausmas kur sākt. Tas droši vien norāda uz manu ignoranci, bet, neskaitot šo kursu, vienīgā saskare ar dzīvnieku aizstāvjiem Latvijā man bijusi no abolicionistu bukletiņiem, kas kādu laiku bija pieejami fakultātē un protesta, kas pirms gada tika rīkots pie Lielbritānijas vēstniecības. Tajā puskailas jaunietes protestēja pret.. kaut ko. Ziņu portāli apgalvo, ka Kanādas lāču nogalināšanu karalienes godasardzes cepurēm (1), un man nav pamata tam neticēt. Toreiz es pat neievēroju, ka viņām ir arī plakāts.

Martā populārzinātniskais iknedēļas izdevums „New Scientist” rīkoja eseju konkursu, kurā vairāk kā 120 darbos tika apskatīta ideālā nākotne, kurā zinātnei vairs nebūtu vajadzība pēc dzīvnieku izmantošanas. (2) Darba noslēgumā šim jautājumam pievērsīšos arī es.

Aizstāvji un eksperimentētāji

Ērtības labad šī darba ietvaros ieviesīšu demarkāciju aizstāvjos un eksperimentētājos. Šis dalījums cietīs no subjektīvas atlases un būs vispārināts, tāpēc, lai izvairītos no pilnīgas neatbilstības realitātei, šajā nodaļā sniegšu īsu ieskatu tajā, kas ar šiem jēdzieniem tiks domāts. Sāksim ar aizstāvjiem.

PETA

People for the Ethical Treatment of Animals, ir ne tikai lielākā[1], bet arī skaļākā un pamanāmākā no aizstāvju organizācijām. Šī gada sākumā PETA atkal iekļuva ziņās, jo telekompānija NBC Amerikas futbola finālspēles (Super Bowl) starplaikā atteicās demonstrēt diezgan piedauzīgu reklāmu.[2] (3)

Pirms 3 nedēļām Lielbritānijā notika kārtējais protests, kurā 80 demonstrētāji izģērbās kaili un notašķījās ar sarkanu krāsu. (4) Trīs gadu laikā kopš PETA sākusi cīņu pret lāčādas izmantošanu, tai tā arī nav izdevies sasniegt savu mērķi. Atliek vien minēt vai tas jau sen nebūtu paveikts, ja PETA ekshibiconisma vietā  ietu tos likumu grozīšanas ceļus, kurus izmanto pieaugušie: lobēšanu, likumu grozījumu projektu izstrādi un ārpus-interneta parakstu vākšanu. Starp citu, ja PETA panāks ādas aizstāšanu sargu cepurēs, tā visticamāk nonāks paklājos: lai ierobežotu viņu savairošanos, katru gadu tiek nomedīti ~40000 Kanādas lāču.[3]

Izmantojot analoģiju ar mūziku, PETA aizstāvju kustībā varētu tikt domāta kā popmūzikas un topu pavēlniece Britnija Spīrsa. Abas mīl mediju uzmanību un dzīvo starmešos.[4]

Attiecībā uz manis apskatīto tēmu — dzīvnieku izmantošanu eksperimentos — PETA ir  izveidojusi un uztur mājas lapu http://www.stopanimaltests.com/, kurā paustā nostāja viennozīmīga — pret.

Straight Edge un A.L.F

Analoģija ar mūziku nebija nejauša.  Apmaiņas gadā Amerikā man sagadījās atrasties tuvu tam, ko varētu dēvēt par aizstāvju radikālo spārnu. Nedēļas nogalēs apmeklējot hardcore žanra mūzikas pasākumus, es iepazinos ar Straight Edge jeb sXe subkultūru.[5] Savos pirmsākumos tā bija pie sevis turēta pārliecība par atteikšanos no alkohola, narkotikām un gadījumattiecībām, taču nu tā pārtapusi jauniešu kustībā, kuru raksturo agresīva iestāšanās par dzīvnieku tiesībām, vegānismu, cīņa pret homofobiju, diskrimināciju un abortiem. Straight Edge vienmēr ir raksturojusi kategoriska nostāja. Ja kaut reizi pēc sevis apzināšanās kā sXe tiek lietots alkohols, attiecīgais cilvēks vairs nav un nekad nevarēs būt edge. Tā ir pārliecība uz mūžu.[6]

Vienā no koncertiem tika dalītas skrejlapas ar lūgumu palīdzēt SHAC 7 – septiņiem cilvēkiem, kuri joprojām izcieš sodu  par kādas laboratorijas, kurā tika izmantoti dzīvnieki, aizdedzināšanu. Skrejlapas dalīja A.L.F (Animal Liberation Front)[7] biedri un neviens no apmeklētājiem pret to neiebilda, vairums no maniem draugiem ieslodzītos uztvēra kā mocekļus.

A.L.F un viņiem līdzīgās organizācijas[8] savās mājas lapās publicē zinātnieku, kuri eksperimentos izmanto dzīvniekus, mājas adreses un  netiešus aicinājumus uz vardarbību. Viņi ir pamanījušies nopludināt kāda zinātnieka māju[9], aizdedzināt mašīnu (5) un uzspridzināt ēkas. Par pēdējā pastrādāšanu viens no Animal Liberation Brigade biedriem tika iekļauts FIB meklētāko personu sarakstā.[10]

Singers un GAP

Vēl pēdējo reizi izmantojot mūzikas analoģiju, klasisko mūziku pārstāv filozofs Pīters Singers, kuru mēs visnotaļ labi pazīstam. Pagājušā gada jūnijā viņa vadītajam GAP (Great Ape Project) izdevās pārliecināt Spānijas valdību par nepieciešamību pēc rezolūcijas, kas šimpanzēm, gorillām, bonobo un orangutāniem piešķirtu tiesības, kuras ļoti atgādina tās, kas ir cilvēkiem. Pavisam nesen GAP un citas organizācijas to pašu (neveiksmīgi) mēģināja panākt arī citās Eiropas Savienības valstīs.[11]

Singers atzīst, ka, kaut arī pašlaik GAP darbība ir vērsta tikai uz pērtiķiem, viņu mērķis ir panākt līdzīgu tiesību piešķiršanu visām dzīvajām radībām, kas spēj just sāpes. (6)

Ir skaidrs, ka starp šīm grupām un viņu metodēm pastāv būtiskas atšķirības, taču ļoti samiedzot acis es viņus visus atļaušos palikt zem aizstāvju karoga. Tagad pienācis laiks aplūkot cilvēkus, kas ar savu darbību bojā kaitina aizstāvjus.

Eksperimentētāji

Visvienkāršāk eksperimentētājus varētu domāt kā tos, pret kuriem vēršas aizstāvji. Vairums no viņiem ir zinātnieki, bet es pie eksperimentētājiem pieskaitītu arī viņu atbalstītājus.[12] Trīs gadus pirms jau pieminētās mašīnas aizdedzināšanas, kāds neirozinātnieks no Kalifornijas štata Losandželosas universitātes (UCLA) pēc šantāžas un draudiem ģimenei, atteicās no dzīvnieku izmantošanas eksperimentos pavisam. Aizdedzinātās mašīnas īpašnieks, arī neirozinātnieks no UCLA, nepadevās, un universitātē nodibināja UCLA Pro-Test apvienību, kas pēc mēneša mītiņā pulcēja vairāk kā 700 cilvēkus. (5) Mītiņš notika 22. aprīlī ne tikai par godu manai vārdadienai, bet arī tāpēc, ka tajā dienā savu protestu bija pieteikuši aizstāvji „Stop Animal Exploitation Now”, kuri sapulcināja nieka 40. (7)

Es domāju, ka diezgan droši apgalvot, ka eksperimentētāju ir vairāk. Ikvienam pasaules zinātniekam vajadzētu būt viņu pusē, un viņu nu gan ir daudz.  Un tomēr, visvairāk ir malā stāvētāju. Kā jau ikvienā konfliktā, arī šajā uzvarēs tie, kam izdosies tik pie lielākās daļas no viņiem. Atbildes uz ētiskas dabas jautājumiem, atšķirībā matemātikas, nav ieslēptas dabā un izzināmas esot Pitagoram. Šeit pareizi būs tā, kā lems vairākums.

Par ko ir kašķis?

Aizstāvji uzskata, ka dzīvnieku izmantošana eksperimentos ir neētiska un ir jāaizliedz, kamēr eksperimentētāji apgalvo, ka bez tā iztikt nav iespējams. Protams, ka eksperimentētāji nav sadisti un nevēlas nevajadzīgi spīdzināt dzīvniekus (kaut gan aizstāvji labprāt gribētu mums iestāstīt pretējo). Ja būtu kāda alternatīva, eksperimentētāji to labprāt izmantotu. Tieši šī iemesla dēļ pirms ķeršanās pie darba galvenā mērķa – dialoga apskates, ir svarīgi, kā teiktu ASV, atbrīvoties istabā esošā ziloņa. Konflikts[13] (un šis referāts) nepastāvētu, ja dzīvnieku izmantošanai būtu kāda alternatīva. Vai tāda jau pastāv, es mēģināšu noskaidrot nākamajā nodaļā.

Vai pastāv alternatīva eksperimentēšanai ar dzīvniekiem?

Jau pieminētā „New Scientist” eseju konkursa pieteikumā pavīdēja pāris pašlaik pieejamās alternatīvas: in vitro pētījumi un zīdītāju aizstāšana ar tārpiem vai augļu mušiņām. (8) Un tomēr,  šīs nav alternatīvas: kaut arī modeļi var būt in vitro, agrāk vai vēlāk tos nāksies pārbaudīt in vivo, tas ir, dzīvos organismos. Un tie, visticamāk, nebūs mūsējie (9 lpp. 94).  Jautājums par tārpiem un augļu mušiņām šo problēmu neatrisina ne tik, tas tikai to pārceļ nākamajām paaudzēm. Aplūkojot vēsturiskās emancipācijas un abolicionisma kustības, pat padumjš un pusakls ievērotu vienvirziena tendenci. „Drozofilas arī ir cilvēki” varētu būt pavisam reāls 2050. gada aizstāvju sauklis. Jautājums visdrīzāk nav par to, vai mēs kādreiz tiksim vaļā no divkosīgās izturēšanās pret citiem dzīvniekiem, bet gan kad tas notiks.[14]

Datormodelēšana

Attēlā, kas nāk no PETA uzturētās stopanimaltests.com lapas, var redzēt cik nekaunīgi PETA sagroza faktus savā labā. Lai uz pāris sekundēm palēnināti modelētu pusi no peles smadzenēm, ir nepieciešams viens no jaudīgākajiem superdatoriem pasaulē – IBM Blue Gene. Cilvēku smadzeņu uzbūve sevī slēpj vēl sarežģītākas struktūras, kuras reproducēt digitālajā vidē pagaidām tehniski nav iespējams.(10) Ja PETA patiešām uzskata, ka ar magnetoencefalogramu[15] ir iespējams skatīt cilvēka domas procesus, viņu priekšstats par prāta darbību sastāv no pāris varavīksnes krāsām, kas miglainos attēlos reprezentē elektrisko aktivitāti smadzenēs.

„New Scientist” eseju konkursa uzvarētāja iztēlojās 2050. gadu, kurā mediķi no asins un audu paraugiem drīz pēc mazuļa nākšanas pasaulē spēj uzmodelēt viņa virtuālo dvīni. Vēl viena eseja apskata 2061. gadu, kurā mikro-dozēšana un pilnīgi cilvēka datormodeļi ir aizstājuši nepieciešamību pēc dzīvnieku izmantošanas. Abas esejas atteikšanos no dzīvnieku izmantošanas redz tālā nākotnē, un tās rakstījuši cilvēki ar priekšzināšanām un padziļinātu interesi par attiecīgo jomu. Ja pat viņi cerības neliek agrāk par 40 gadiem, mums vajadzētu pieņemt rūgto patiesību — šodienas atklājumi un rītdienas zāles nāk un kādu laiku vēl nāks no pētījumiem ar dzīvniekiem. (9 lpp. viii)

Man varētu pārmest visu alternatīvu neizvērtēšanu, bet nevarētu teikt, ka es necentos.[16] Ja pastāvētu kāda reāla alternatīva, es pavisam noteikti būtu par to uzrakstījis, pielicis referātam punktu un devies gulēt. Bez manis apstiprinošu atbildi uz nodaļas nosaukumā uzdoto jautājumu dedzīgi meklē abas puses, jo dienā, kad tā tiks atrasta, šis konflikts vairs nepastāvēs.

Parunāsim? Kāpēc dialogs buksē

Kad beidzot ir skaidrs kas, pret ko un par ko cīnās, varam apskatīt kā tas viņiem izdodas vest pārrunas. Protams, ka neko jaunu nepateikšu, un pirms manis to daudz plašāk un labāk ir darījuši daudzi citi. Filozofijas pasniedzēja Janet D. Stemwedel tam savā blogā veltījusi astoņu sēriju rakstu. [17] Sākotnēji referāts bija iecerēts tieši par šo tēmu, taču pēc šiem rakstiem no tās nācās atteikties — labāk uzrakstīt es nevarētu, un iesniegt plaģiātu nepietiktu dūšas.

Lai tur vai kā, sākotnējās ieceres vārdā es īsi mēģināšu norādīt uz pāris klupšanas akmeņiem, kas kavē veiksmīgu dialogu abu pušu starpā.

Neīstie sarunas biedri

Dūres vai akmens raidīšana oponenta virzienā automātiski nozīmē to, ka metējs argumentā ir zaudējis. Iesaistīties diskusijā ar A.L.F vai citiem radikāļiem būtu pilnīgi bezjēdzīgi. Cilvēki, kuri slēpotāju maskā noslēpušies apkārt skraida benzīna kanniņu un šķiltavām nav tie, ar kuriem būtu jārunā. Viņi savu izvēli ir izdarījuši jau sen, un vārdi viņus vairs nepārliecinās.

Mums nav par ko runāt

PETA visas savas nostājas raksturo kā bezkompromisa[18] un līdz ar to produktīva diskusija nav iespējama. Godīgā diskusijā dalībniekiem kaut teorētiski jābūt gataviem mainīt savas nostājas atbilstoši faktiem. Ja jau pirms diskusijas ir skaidrs, ka abas puses tāpat turēsies pie savām dogmām, to sākt nav vērts. Eksperimentētāji, cerams, no šīs problēmas necieš, viņiem vajadzētu  apzināties savu zināšanu robežas un jebkurai problēmai pieiet ar pietāti.

Apriorie aizspriedumi

Ideālajā situācijā neviens no sarunas biedriem nebalstītos aizspriedumos un katrs arguments tiktu izvērtēts pēc paša vērtības. Lai varētu sadarboties, nepieciešams piemiegt acis uz pagātnes pārdarījumiem. Šis varētu izrādīties ļoti sarežģīti, ja kādi no radikāļiem nolemtu aprunāties. Oponentu nedrīkst skatīt kā apriori nepareizu, viņam jāsniedz benefit of the doubt un, cik iespējams, jāatsakās no birku piekabināšanas. Arī manis izmantotais aizstāvju/eksperimentētāju dalījums pārāk vienkārši ļautu dialogā svarīgāko paslēpt zem putnu biedēkļiem.

Argumentācijas kļūdas

Ja neskaita Singeram līdzīgos intelektuāļus, visu aizstāvju argumentāciju varētu raksturot kā vienlaidu apelēšanu pie emocijām. Aizstāvji izmanto vārdus un attēlus ar ļoti spēcīgu emocionālo nokrāsu. Vieni no mūsu pašu aizstāvjiem reiz rakstījuši: „Miljardiem dzīvnieku ik dienas cieš neizmērojamas sāpes ieslodzīti laboratoriju būros, kažokādu fermu krātiņos un fermu sienās. Ikvienam redzot to, kas notiek ar dzīvniekiem to audzēšanas un nokaušanas procesā, noteikti prātā nāk doma- vai šī nežēlības mašinērija ir atzīstama par pieņemamu, vai tā maz ir prātam aptverama?”[19] To izlasot patiešām sāk palikt šķērmi, taču nedrīkst aizmirst, ka šī pati nežēlības mašinērija pabaro lielāko daļu pasaules iedzīvotāju, to pārrakstot no citādām pozīcijām (piem. „ik dienas glābj x ģimenes no bada ciešanas”), tas zaudētu jebkādu iedarbību. Tikai faktuāli pārrakstīts („katru dienu bojā iet x dzīvnieku”) tas būtu izmantojams diskusijā, tiesa, tādu to nevienam nevajag.

Kaut arī lielākoties kļūdas pieļauj aizstāvji, eksperimentētāji nav daudz labāki. Atbildot uz jau pieminēto GAP ierosinājumu paplašināt pērtiķu tiesības, kāds primatologs pamanījās nošļūkt pa slideno nogāzi ar “I do think we have special obligations to the great apes as our closest relatives, but if we give rights to apes, what would be the compelling reason not to give rights to monkeys, dogs, rats, and so on?”(6).

Protams, ka dialogu varētu vest arī neturoties pie pareizas argumentācijas principiem, taču tas būtu riskanti abiem — tiklīdz kā vienai pusei izbeigtos superzvaigznes un modeles, pārsvaru gūtu otra, kļūdaina argumentācija var kalpot tikai kā pagaidu līdzeklis. Šķiet, ka vienīgie no aizstāvjiem, kas māk argumentēt, ir Singeram līdzīgie domātāji. Man gan šķiet, ka viņi nespēlē nozīmīgu lomu aizstāvju kustībā. Kamēr abas puses pie galda runātos, PETA, apelējot pie cilvēku primitīvākajiem instinktiem, ārā varētu rīkot ļembastu.

Neskaidrās nostājas

Un tomēr, pat ja visi augstāk minētie kavēkļi tiks apieti, dialogs, manuprāt, tāpat būs neveiksmīgs. Diskusijas priekšnosacījums ir tāds, ka abas puses piekrīt vismaz pāris pamatnostādnēm. Ko darīt gadījumā, kad vienoties nav iespējams pat par tām?

Aizstāvji dialoga ceļu nav izvēlējušies tāpēc, ka tajā zaudētu. Singers, protams, ir atklāts par saviem mērķiem un nostājām – viņš vēlas panākt visu dzīvnieku emancipāciju (un visdrīzāk tieši tāpēc viņa sekotāju skaits nesasniedz divus miljonus). Telekanāla HBO dokumentālajā filmā apgalvots, ka PETA pozīcija ir tieši tāda pati: „The group seeks "total animal liberation," says Newkirk - with no meat or dairy, aquariums, circuses, hunting or fishing, fur or leather, or medical research using animals, even if human lives can be saved. PETA is even opposed to the use of seeing-eye dogs.” (11) Tai pat laikā PETA ļoti dedzīgi nodarbojas ar dzīvnieku eitanāziju — 10 gadu laikā viņi ir nogalinājuši vairāk kā 17000 dzīvnieku, apmēram 85% no visiem, ko izglābusi. (12) PETA divkosīgā attieksme norāda uz to, ka viņiem pašiem nav īsti skaidrs, par ko cīnās.

2000. gadā PETA locekļi iefiltrējās kādā laboratorijā un pēcāk, protams, publicēja skandalozus materiālus par grauzēju izmantošanu laboratorijās, cenšoties panākt žurku, peļu un putnu izmantošanas aizliegumu.(13) To panākt neizdevās, un, kā atzina viena no iesaistītajām aizstāvēm, tas notika dēļ sabiedrībā valdošās nepatikas pret grauzējiem. Kā gan var aizstāvēt  dzīvnieku, kuru vairums labprātāk redzētu augšpēdus?[20].  PETA rīkojas diezgan prātīgi izvēloties savus pretiniekus, jo tā var atlasīt visvājākos. Es pieņemu, ka ja PETA pret suņiem — aklo cilvēku pavadoņiem — vērstos tikpat dedzīgi kā pret lāčādas izmantošanu, sabiedriskā doma nekavējoties pavērstos pret viņiem.

Grāmatas „The Animal Research War” ievadā autori stingri nošķir dzīvnieku  labklājību no dzīvnieku tiesībām. Pirmā pozīcija  ir visnotaļ atbalstāma un tai visdrīzāk pieslietos ikviens cilvēks, kas spēj just citu dzīvo radību sāpes, savukārt dzīvnieku tiesību aizstāvji uzskata, ka dzīvniekiem ir kas līdzīgs dabiskajām tiesībām, to skaitā netapt izmantotiem no cilvēku puses. (9 lpp. xiii) Zinot, cik bieži radības kronim bijis grūti ievērot dabiskās tiesības, to piešķiršana visām dzīvajām radībām šķiet diezgan naiva. Dialoga veidošana ar dzīvnieku tiesību aizstāvjiem jebkurā gadījumā būs neproduktīva, jo viņu  pamat premisa paliks „tiesības visiem, vai arī..”. Aizstāvji neizies uz kompromisu, kaut gan pagaidām tieši tāds ir nepieciešams. Tiklīdz eksperimentētājiem būs alternatīvas, tās tiks izmantotas. Atsakoties no dzīvnieku izmantošanas šodien, cilvēce varētu arī neizdzīvot līdz laikam, kad būs pieejama ētiski pieņemama alternatīva dzīvnieku izmantošanai.

Līdz ar to ideja par dialoga veidošanu starp eksperimentētājiem un aizstāvjiem tiek izslēgta no dienaskārtības. Pie tāda paša secinājuma pēc daudz garāka iztirzājuma nonāca arī Janet D. Stemwedel.  Ko nu?

Nobeigums

Iespējams, ka eksperimentētājiem sarunu biedrs jāmeklē malā stāvētājos. Kā jau teicu, šajā konfliktā uzvarēs vairākuma viedoklis. Man šķiet, ka eksperimentētāju rokās ir pieņemamākā pozīcija, taču viņiem nav ne jausmas kā to pasniegt. Tā kā šis referāts lielākoties cietis no sliecības par labu eksperimentētāju pozīcijai, laiks iemest kādu akmeni arī viņu dārziņā.

Par atvērtiem eksperimentiem

Es teiktu, ka sabiedrība līdz šim ir pieņēmusi dzīvnieku izmantošanu un tās varenos atklājumus tikai tāpēc, ka nekad tajā visā nav iedziļinājusies. Kamēr vien mums par to nav jādomā, mēs pieļaujam dzīvnieku izmantošanu. Ja man tagad būtu jāizvēlas viena no pusēm, es pieslietos eksperimentētājiem, taču tikai un vienīgi intuīcijas vadīts. Man patiesībā nav ne jausmas kā notiek eksperimenti ar dzīvniekiem, un aizstāvju liecībām es īsti neuzticos.[21] Aizstāvji ir pamanījušies veiksmīgi izmantot cilvēku empātiski refleksīvo reakciju uz šokējošiem stimuliem. Līdz šim eksperimentētāji pret to cīnījušies laboratorijās ieviešot striktus drošības pasākumus un pēc iespējas vairāk samazinot noplūžu iespējamību. Savos rakstos eksperimentētāji izmanto dubultrunu.[22] Bailēs no sabiedrības nosodījuma, telpas, kurās notiek eksperimenti ar dzīvniekiem, vairs netiek rādītas pat kolēģiem.[23]

Man šķiet, ka labāks risinājums būtu šo telpu atslēgšana. Laboratoriju atvēršana varētu sniegt ne tikai labāku izpratni par nenovērtējamo darbu, ko eksperimentētāji velta mūsu dzīvju uzlabošanai, bet arī rosināt uz cieņu pret dzīvniekiem, kuri savas dzīvības atdevuši mūsējo uzlabošanai. Tikai, un šis ir ļoti svarīgi, pirms tam būtu jāveic ilgstošs un nogurdinošs darbs zinātnes komunikācijā. Eksperimentētājiem būtu jāpaskaidro kāpēc pašlaik šis ir vienīgais veids, kā zinātne var progresēt. Bez tam, par ko priecāties būtu arī aizstāvjiem — esot zem lupas, eksperimentētāju darbs kļūtu efektīvāks un eksperimenti, bez kuriem mēs varam iztikt, taptu samazināti līdz minimumam. Neviena dzīva radība nav pelnījusi ciest, lai mēs iegūtu vēl vienu lūpu krāsu. Skaistums, galu galā, nāk no iekšām.

Pavisam nobeigums: Bobo

Gluži kā mēs pieminām cilvēkus, kas varonīgi krituši kaujās, mums vajadzētu atcerēties arī tos, kas mūs pieveduši soli tuvāk labākai dzīvei. Un ne tikai zinātniekus, jo aiz katra Pavlova stāv suņi.

Ja vien mēs viens otru līdz tam nebūsim nozūmējuši, ir ļoti iespējams, ka cilvēce reiz sasniegs tādu stāvokli, kurā varēs dzīvot pašpietiekami[24], neizmantojot citas dzīvās radības. Grūti iedomāties, ka empātiskais cilvēks gūstot teju absolūtu brīvību pēkšņi uzmestu, iespējams, vienīgo vietu Visumā, kur pastāv dzīvība.

Ir diezgan skaidrs, ka mēs visi kādreiz mirsim. Tas vēl nevienu nav atturējis no pēcnācēju taisīšanas un nolemšanas tādam pat liktenim. Grāmatā „The Selfish Gene” Ričards Dokinss aizstāv ideju, ka gēns vairāk par visu pasaulē vēlas sevi turpināt. Tas droši vien arī ir vienīgais iemesls, kāpēc tik reti gadās redzēt masu pašnāvības.

Iedomāsimies Bobo – pērtiķīti, pateicoties kuram tiek atklātas zāles pret vēzi. Bobo visu savu mūžu ir pavadījis nežēlīgos apstākļos — tādos, ka pat daudz pieredzējušiem aizstāvjiem mati saceltos stāvus. Mums gan nebija cita ceļa: izrādījās, ka datoru lietošana izraisa vēzi, un pie tā bijām tikuši mēs visi. Bez Bobo, cilvēce vairs nepastāvētu. Kā mums to vērst par labu, atjaunot kosmisko karmu?

Mēs zinām kāpēc Bobo dzīvoja. Viņa mērķis nebija cilvēces glābšana, bet gan Kikī, Koko un citu pērtiķēnu radīšana. Ja Bobo būtu dzīvojis savvaļā, viņš pie tā būtu strādājis dienu un nakti. Labākais veids, kā mēs Bobo varētu pateikties, būtu radot vidi, kurā pilnīgā bezrūpībā banānu kalna pakājē savas dienas laiski varētu vadīt Bobo pēcteči. Pateicoties mākslīgajai apaugļošanai sugas turpināšana vairs nav atkarīga no visiem skaidrs kā. Pat ja pašpietiekamā nākotne pienāk pēc tūkstoš gadiem, pastāv veids, kā mēs savu nelietību varam vērst par labu. Ja vien mēs būsim saglabājuši drusciņu no Bobo ģenētiskā materiāla.

Izmantotā literatūra

1. LETA. Pie britu vēstniecības Rīgā piketē puskaili PETA aktīvisti. Delfi. [Tiešsaiste] http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=21396559.

2. 'Beyond animal research' competition: The winners. [Tiešsaiste] 2009. gada. http://www.newscientist.com/article/dn16679.

3. DeVault, Ryan Christopher. PETA Super Bowl Ad Banned; “Veggie Love” Pulled for Being Too Sexy for Television. Associated Content. [Tiešsaiste] http://www.associatedcontent.com/article/1427975/peta_super_bowl_ad_banned_veggie_love.html.

4. Ben strips for bare-skin protest. Brentwood Weekly News. [Tiešsaiste] http://www.brentwoodweeklynews.co.uk/news/billericaynews/4426659.Ben_strips_for_bare_skin_protest/.

5. UCLA professor stands up to violent animal rights activists. [Tiešsaiste] http://articles.latimes.com/2009/apr/13/local/me-research13.

6. WILL ACCORDING RIGHTS AND "DIGNITY" TO NONHUMAN ORGANISMS HALT RESEARCH? [Tiešsaiste] http://seedmagazine.com/content/article/of_primates_and_personhood/.

7. Nearly 700 supporters of biomedical research using animals rally on campus. [Tiešsaiste] http://newsroom.ucla.edu/portal/ucla/supporters-of-biomedical-research-89486.aspx.

8. Robinson, Vicky. Aiming for a future without animal tests. New Scientist. [Tiešsaiste] http://www.newscientist.com/article/mg20126986.100-aiming-for-a-future-without-animal-tests.html.

9. Conn, Michael P. un Parker, James V. The Animal Research War. bez viet. : Palgrave Macmillan, 2008.

10. Holder, Tom. Why we use Animals in Medical Research. Youtube. [Tiešsaiste] http://www.youtube.com/watch?v=2JftURPWzvY.

11. I Am Animal: The Story of Ingrid Newkirk and PETA. HBO Documentary Films. [Tiešsaiste] http://www.hbo.com/docs/programs/iamananimal/synopsis.html.

12. Interlandi, Jeneen. PETA and Euthanasia. Newsweek. [Tiešsaiste] http://www.newsweek.com/id/134549.

13. Brainard, Jeffrey. Undercover Among the Cages. The Chronicle of Higher Education. [Tiešsaiste] http://chronicle.com/free/v52/i26/26a02101.htm.

14. Political Animals: The Shaping of Biomedical Research Literature in Twentieth-Century America. Lederer, Susan E. 1992. gada, Isis.

[1] http://www.peta.org/about/index.asp rakstīts, ka PETA biedru un atbalstītāju skaits pārsniedz 2 miljonus

[2] Kuras lozungs: „Studies show: vegetarians have better sex”, kā izrādās, neatbilst patiesībai —http://www.slate.com/id/2210092/

[3] http://www.hww.ca/hww2.asp?id=83

[4] Iespējams, ka šo analoģiju varētu izvērst vēl plašāk, atceroties Britnijas veiksmīgo sākumu, 15 slavas minūtes un tām sekojošo krahu. Tiesa, nupat viņa ir atgriezusies, un kā nekad agrāk mīl dejot ap stieni.

[5] Daudz vairāk par sXe var uzzināt ebrary.com pieejamajā Ross Haenfler grāmatā „Straight Edge: Hardcore Punk, Clean Living Youth, and Social Change”

[6] Kas vairumam, kā raksta Haenfler, beidzas līdz ar koledžas sākšanos

[7] http://www.animalliberationfront.com/

[8] Piemēram Animal Liberation Brigade - http://www.animalliberationpressoffice.org, No Compromise - http://www.nocompromise.org/ vai Bite Back - http://www.directaction.info/

[9] Animal rights group says it flooded home - Organization claims responsibility for vandalizing house of UCLA professor whose research uses monkeys. http://articles.latimes.com/2007/oct/30/local/me-animal30

[10] Animal rights extremist added to FBI”s “most wanted” list http://www.newscientist.com/article/mg20227063.300

[11] Great apes suffer setback in EU animal testing vote http://www.lse.co.uk/PoliticsNews.asp?ArticleCode=08f3hs44dm82il1&ArticleHeadline=great_apes_suffer_setback_in_eu_animal_testing_vote

[12] Kā piemēram Pro-Test http://www.pro-test.org.uk/index.php un Speaking of Research http://speakingofresearch.com/about/

[13] Kaut arī es abu pušu attiecības uzstājīgi apzīmēju ar vārdu konflikts, iespējams, ka  precīzāk to būtu dēvēt par karu. Tieši to darījuši ir grāmatas „The Animal Research War” autori

[14] Vēl interesantāks ir jautājums par to, kas notiks pēc tam. Par to jau sākusi raizēties Šveices federālā Ētikas komiteja, kas, cerams ar daļu ironijas, jau ir apskatījusi visnotaļ samilzušo jautājumu par to, vai augi ir pelnījuši cieņu un vai to patvaļīga nogalināšana ir morāli nepareiza

[15] http://www.lanl.gov/news/index.php/fuseaction/home.story/story_id/1739

[16] Daudz skarbāk par citām alternatīvām ir izteicies kāds eksperimentētāju aktīvists savā blogā http://scienceblogs.com/scientificactivist/2007/08/animal_rights_activists_hijack.php. Paragrāfā, kas sākas ar „No new data is published”, autors sadod kādam darbam, kurā pieejamās alternatīvas apskatītas pārāk cerīgi

[17] http://scienceblogs.com/ethicsandscience/2009/04/impediments_to_dialogue_about.php

[18] http://www.peta.org/campaigns/ar-uncompromisingstands.asp

[19] Mūsu pašu http://web.archive.org/web/20080101103932/http://www.za.lv/animals.html

[20] Vairāk kā 2/3 amerikāņu atbalsta peļu izmantošanu pētījumos http://www.nsf.gov/statistics/seind08/c7/c7h.htm

[21] Arī šo jautājumu varētu izvērst daudz plašāk, bet es nevēlos pārsniegt referāta apjomu. Svarīgi būtu norādīt uz atgadījumu ar Silverspringas pērtiķiem, kura rezultātā arī dzima PETA. Pastāv pamatotas bažas, ka šokējošie pērtiķu attēli tikuši inscinēti. Daudz plašāk šis gadījums apskatīts visnotaļ aizraujošajā grāmatā „The Brain that Changes Itself” .

[22] Kopš 1920. gadiem, zinātnieki savos darbos izmantojuši arvien vairāk tehnisku terminu — gavēšana badošanās vietā, “hemorrhaging instead of bleeding, toxicant instead of poison” (14)

[23] http://scienceblogs.com/cortex/2009/06/animal_research.php

[24] Daži karstgalvji jau ar to sākuši nodarboties - http://www.thevenusproject.com/