Domiņas

Man radās doma, ka ir laiks paust savas domiņas par visu un visiem, kas nu ienāks prātā. Kad es patērēju saturu, un tā droši vien ir kāda domāšanas kļūda, man ir svarīgi, vai manas domas, uzskati un vērtības saskan ar šo cilvēku, un ja nesaskan, es bieži vien ritinu tālāk, īsti neuzklausot viņu viedokli, jo, nu, piedodiet, homofobiskus viedokļus (un te pazūd visa potenciālā stingri konservatīvā auditorija, ak, neraža! ☹️) es īsti klausīties negribu. Šā vai tā, man šķiet, ka varētu būt vērtīgi, vai interesanti, mēģināt saprast savu šībrīža viedokli par kaut ko, kas ir aktuāls, vai arī pavisam neaktuāls, tīri lai nopozicionētu sevi un izsauktu šasutuma pilnus viļņus manā plašajā lasītāju lokā. Šībrīža, jo es esmu cilvēks, un manas domas var mainīties, un tas mēdz notikt bieži, uzklausot kādus jēdzīgus argumentus vai vienkārši uzticoties kādam.

Tad nu sākšu, secībā, kas nesekos nekādai loģikai.

Modra olas un viņa nošautie suņi

Šis viennozīmīgi ir Latvijas sociālajos tīklos apspriestākais temats un pilnīgi visiem par to ir jāizsakās. Šeit sākotnēji vēlos ieņemt tādu kā kvantu superpozīcijas statusu un nenostāties kāda pusē, vien izklāstīt savas domas. Ažiotāža ir milzīga, es saprotu, ka Modra olas ir foršs satura veidotājs, jauks cilvēks, suņi arī bijuši forši, bet tagad - blaukš, un visi pagalam. Nu, žēl Modra, cilvēciski žēl, bet laiku atpakaļ nepagriezt. Tagad no aizspogulijas un aizkaktes izlien Aldis Gobzems, atvainojos, Arigato Arigatoro, un, kā vienmēr, kā gaismas bruņinieks atmaskos un sodīs visus sliktos, jo viss ir ļoti viennozīmīgi. Es nezinu, vai tā ir. Dievs pasarg' man šajā stāstā nostāties kāda pusē, jo pretējā puse nekavējoties nokapās ar saviem dusmīgajiem viedoklīšiem, bet nu godīgi, šī ažiotāža bija viens no iemesliem, kāpēc es nolēmu pēc iespējas mazāk patērēt sociālos tīklus, tā vietā pievēršoties lasīšanai un rakstīšanai. Es negribu, patiešām negribu, Facebook redzēt šādu saturu, es negribu komentāros ieraudzīt Zāvida Dalāna (vārds mainīts), visu pudeļu korķa un neapšaubāma viedokļu līdera, dusmīgās domiņas, un es negribu, lai kāda personīgā traģēdija tiek izmantota savu bruņu spodrināšanai. Tai pat laikā, šī raksta mērķis ir kaut kāda viedokļa paušana, un ja jau esmu uzrakstījis tik daudz, man vajadzētu saprast, kādas ir manas domas par to, nevis būt visgudrā kvantu superpozīcijā, un te varu apelēt vienīgi pie savas personīgās pieredzes - bērnībā, pie Smiltenes omas, dzīvoja vilku aitu suns Azors, kurš mani kā bērnu pamatīgi traumēja un iedzina bailes pret teju visiem lielajiem suņiem, jo Azors mīlēja atņirgt zobus un riet virsū, un es biju diezgan drošs, ka labprāt arī mani nokostu. Ar to es gribu teikt tikai to, ka nepieskatīti un aizklīduši suņi, kas, iespējams, apdraud citus cilvēkus vai nokož (arī iespējams) savvaļas dzīvnieku, nav ok, bet izvēlēties noslepkavošanu kā pirmo rīcību arī nav ok. Te nu sanāk, ka mans viedoklis ir apmēram "nu, sūdi notika", kas tā arī apmēram ir, un man ir nedaudz žēl, ka es šajā piedzīvojumā iesaistos ar vēl saviem diviem centiem, taču tā kā tas burtiski tika nolikts manā acu priekšā viscaur internetam, tieši šis gadījums ir pirmais, kas iešāvās prātā. Es nupat sajutos mazliet stulbi, ka izmantoju vārdu "iešāvās", bet par to lai iet nākamā domiņa.

"Woke" kultūra un vārda brīvības robežas

Te man vajadzēja paņemt nelielu pauzi, lai saprastu savu viedokli, bet ļoti īsi, tas būtu tuvs tam, ko bērnībā lasīju komiksā Donalds Daks - "sist var ar akmeni, sist var ar koku, ja sit ar vārdiem, to uztver kā joku". Protams, ka vārdi var sāpināt, sagraut, pat novest cilvēku līdz pašnāvībai. Emocionāla vardarbība arī ir vardarbība, bet šeit, šķiet, manas domas atšķirsies no vairuma cilvēku, par ko balsoju vēlēšanās (šautauts Progresīvajiem!). Atcelšana par pateikto, nevis izdarīto, sevišķi ja tas ir bijis publiski, ir milzīga kļūda un šaušana sev kājā.

Ja cilvēks ir agresīvs un bļauj uz savu tuvāko, dara pāri emocionāli, tas viennozīmīgi ir kaksīgi un tas nav nekas, ko es aizstāvu, bet ja cilvēks pauž sūdīgu viedokli internetā, parakstoties ar savu vārdu (šautauts Zāvidam Dalānam (vārds mainīts)), viņu nevajag uzskatīt par norakstītu, nelabojamu, izmest mēslainē un aprunāt aiz muguras. Vajag spļaut pretī, izdomāt ko trāpīgu, ņirdzīgu, nedaudz iedzelt, bet noteikti ne atcelt, vērsties pie darba devēja, mēģināt norakt cilvēku ārpus vārdiskas apmaiņas.

Kā piemēru, varu minēt Čārlija Kirka slepkavību - čalim bija ass prāts, asa mēle, un, kaut arī, manuprāt (un visdrīzāk) viņa viedokļi nebija baigi jēdzīgie, viņš debatēja. Viņš izmantoja argumentus, balstītus savā aklajā ticībā, bet tomēr par savu taisnību iestājās nevardarbīgi. Un te pēkšņi, bladāc, nošauts. Vai tas ir kas tāds, par ko priecāties? Svinēt, aplaudēt, teikt, ka pats piesaucis savu nāvi, aizstāvot ieroču nēsāšanas tiesības?

Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz viedokli, daudzi viedokļi ir diezgan stulbi, nepareizi un greizi, bet liela daļa cilvēku ir diezgan gudri un spēj mainīties un piedot. Es savās mānijas epizodēs esmu sarunājis daudz riebeklību, tostarp pret sev tuvākajiem cilvēkiem, un tā kā to visu esmu darījis arī publiski, liela daļa paziņu mani vienkārši ir atcēluši, aizmirsuši un neuzskatīs par vērtu lasīt manas pārdomas, vai vispār jelkad dot man otro, trešo, ceturto iespēju. Es varētu mēģināt savus sliktos vārdus novelt uz slimību, mēģināt atbrīvoties no vainas tādā veidā, bet tie pateiktie vārdi jau nekur nepazūd, tie dzīvo sāpināto cilvēku atmiņās, un tie, kas tos redzējuši, visdrīzāk nav stāvā sajūsmā par šo bumbu ar laika degli, manu publisko dienasgrāmatu.

Principā tas ir tikai laika jautājums, līdz es uzkāpšu uz nerviem kādam, kas būs ļoti dusmīgs, varbūt tik dusmīgs, ka gribēs man nodarīt pāri fiziski, sak, tā lai sāp, kas būtu diezgan nepatīkami, bet te jau es aizrakstījos nedaudz ārpus pieteiktā virsraksta. Stāsts ir par atcelšanu, un ar šaušanu sev kājā es biju domājis to, ka tagad visi grib atcelt visus, ne tikai kreisie labējos. Pazudināt, izputināt, aizmirst, nedot iespēju mainīties. Un vēlreiz, es runāju tikai par publiski teiktiem vārdiem. Publiskais diskurss ir paredzēts tieši tam, lai varētu pastrīdēties, tādējādi nonākot pie kādas patiesības. Un es saprotu, ka tie īsceļi, ko es pats izmantoju un kurus es aprakstīju raksta sākumā, ir nedaudz nepareizi, jo es savā dzīvē apzināti meklēju viedokļus un cilvēkus, kuros ir vērts ieklausīties, tinot prom kaitinošos. Bet tie kaitinošie jau nav uzriez jānovāc vai jāatlaiž no viņu, visticamāk, garlaicīgā darbiņa, kas liek būt ugunīgam internetos, bet gan jāsamizo vārdiski atpakaļ. Apmēram kā reperi brīvrunu cīņā, viens otru apkakā un tad paspiež rokas par labu dueli. Jo mēs visi esam tikai cilvēki, mums visiem ir diezgan liela iespēja kļūdīties, pateikt ko sliktu, tracinošu, kaitinošu, sāpinošu, bet, nu lūdzu, ir jādod iespēja laboties.

Es pie šī punkta esmu pavadījis vairāk laika, nekā biju plānojis, bet man šķiet būtiski pateikt vēl pāris lietas. Vārda brīvībai noteikti nav jābūt absolūtai, ja kāds apzināti izplata kaitniecisku dezinformāciju, tas ir slikti, par to jāsaņem sods, līdzīgi kā ja kāds piepildītā kinoteātrī sāk kliegt par ugunsgrēku, kura tur nav. Es nezinu, esmu uzrakstījis daudz vārdu, bet man šķiet, ka atkal jāatgriežas pie termina "Woke" kultūra. Man šķiet, ka katram ir pienākums trenēt savu toleranci vai iecietību pret sūdīgiem viedokļiem, jo tādu ir ļoti daudz, iespējams, tāds ir arī mans. Sniegpārsliņas, viens no mīļākajiem vārdiem, kuru izmanto politiķi, par kuriem nekad nebalsotu, ir īstas, bet es novēlu tām izturību.

Reklāmas un patērētāju kultūra

Te nu domiņa, kurai, domāju, varēs piekrist visi, nu, varbūt izņemot tos, kuriem likšu uz galvas. Reklāmas ir visur, to paliek arvien vairāk un tās paliek arvien kaitinošākas. Visu vajag pirkt un pārdot, vajag ieskapēt tā, lai nezini, ka tev tas tika ieskapēts. Instagram superzvaigznes gaida savu piectūkstošo sekotāju, lai sūtītu vēstuli kaut kādai utubodei un aicinātu savu profilu izmantot kā reklāmas stendu.

Piramīdas shēmas, trendīgās rotaļļietas un tava mīļā mūziķe kārtējo reizi liek #sadarbība - internets ir kļuvis par izgāztuvi, un ir maz cerību stariņu, kas pretojas straumei. Azartspēļu reklāmas ir vēl pavisam citā līmenī, reperīši un pievilcīgās dāmas taisa tiešraides, kurās neriskē ar savu naudu, bet kvēli aicina skatītājus reģistrēties uz kārtējo kaktu kazino un pazaudēt visu. Tas ir nožēlojami, tas viss ir tik bēdīgi, kapitālisms, kaut šobrīd varbūt vēl klibi strādā, nav nekāda panaceja un dzen cilvēkus arvien lielākā postā. Bet, pagaidi, es neesmu komunists vai marksists, nē, tik vienkārši mani nenorakstīt - bet risinājumu šai problēmai es nesniegšu šajā domiņu ierakstā, bet pievērsīšos tad, kad apskatīšu šīs dienasgrāmatas pirmajā rakstā minēto grāmatu.

Šeit es gribu veikt mazu atkāpi un ielikt saiti uz savu projektu, kurā vari lasīt ziņas bez reklāmām, kā vienkāršu tekstu. Nav baigi izklaidējoši, bet nav arī kaitinoši.

Zinas.news — Latvijas ziņas

Mākslīgā intelekta veidots ziņu apkopojums

Ziņas

Nobeiguma vietā

Ja man sākumā šķita, ka vienā rāvienā varēšu uzrakstīt visas savas domiņas, par zinātni, reliģiju, mākslīgo intelektu, sportu, mūziku un citām figņām, tad tagad, 1988 vārdus vēlāk saprotu, ka šī iecere būs jāatliek uz vēlāku laiku un man ļoti vajag izgulēties.

Čau!